Reformācija Livonijā

16. gs. sākumā reliģijai un baznīcai bija ļoti liela loma eiropiešu dzīvē. Lielākajā daļā Eiropas vienīgā kristiešu baznīca bija Romas Katoļu baznīca. Laika gaitā pieauga to cilvēku skaits, kuri bija neapmierināti ar baznīcu. Tā sākās reformācija, kas izplatījās arī Livonijā. Lielākā daļa vāciešu, kuri dzīvoja Livonijā un pārvaldīja to, bija cēlušies no Ziemeļvācijas, tāpēc tā bija cieši saistīta tieši ar Ziemeļvāciju. Rezultātā Livonija kļuva par pirmo zemo ārpus vācu zemēm, kurā izplatījās un nostiprinājās reformācijas idejas.

Viens no pirmajiem reformācijas ideju sludinātājiem Livonijā bija Andreass Knopkens no Vācijas, kurš šeit ieradās 1517. gadā. Dzīvojot un sludinot Rīgā, Knopkens novēroja, ka vietējai garīdzniecībai vairāk interesē laicīgā, nevis garīgā dzīve. Tā Knopkenā radās ideja par baznīcā tolaik pastāvošās mācības neatbilstību kristietības idejām. Viņš devās studēt uz Vāciju, kur uzzināja par Mārtiņa Lutera tēzēm. 1522. gadā Knopkens atgriežas Rīgā un sāk sludināt reformācijas idejas.

Pirmie reformācijas idejas atbalstīja rīdzinieki, jo saredzēja iespēju atbrīvoties no pilsētas katoļu virskungiem. Rīdzinieki sarakstījās ar Mārtiņu Luteru, kurš deva padomus jaunās mācības ieviešanā. Pilsētnieki vairs negribēja maksāt par katoļu baznīcas dārgajām ceremonijām, tāpēc atbalstīja Luteru, kurš sludināja, ka baznīcai ir jābūt vienkāršai. Pilsētnieki pieprasīja, lai vairāk līdzekļu tiktu novirzīti jaunu skolu dibināšanai, nevis atdoti baznīcu uzturēšanai.

Aktīvs reformācijas ideju sludinātājs Livonijā bija Silvestrs Tegetmeijers no Vācijas. Viņš reformācijas idejas bija uzzinājis no Mārtiņa Lutera un atbalstīja domu par pārmaiņām Katoļu baznīcā. Kad Rīgas katoļu mūki sūtīja lūgumu pāvestam aizliegt reformācijas idejas, tas sadusmoja rīdziniekus, kā rezultātā sākās statuju dauzīšana katoļu baznīcās. Silvestrs Tegetmeijers savos sprediķos vēl vairāk uzkurināja rīdziniekus un pats vadīja baznīcu altāru un svētbilžu iznīcināšanu.

1525. gadā Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs, saprotot, ka reformāciju apturēt vairs neizdosies, pasludināja ticības brīvību Rīgā, ļaujot pilsētai pārņemt un paturēt Rīgas arhibīskapa īpašumus. Tas nozīmēja, ka tagad Rīgā varēja pastāvēt gan katoļu, gan luterāņu baznīcas. Daudzas luterāņu baznīcas iekārtojās kādreizējās katoļu baznīcās.

Reformācijas rezultātā radās pirmie Svēto Rakstu un baznīcas dziesmu tulkojumi latviešu valodā, kas sekmēja latviešu rakstības, kas iepriekš nepastāvēja, veidošanos. Latviešu rakstību izveidoja vācu mācītājs Georgs Mancelis, kurš vācu valodas ortogrāfiju pielāgoja latviešu valodas skanējumam. Tas ļāva vienotai latviešu valodai izplatīties pa visu latviešu apdzīvoto teritoriju.